Kā atceraties, iepriekšējā daļā mēs pārnakšņojām krūmos. Bet šajā es parādīšu, kā mūsu apmetne izskatījās. [more text=Lasīt tālāk]
Bet vispirms pieminēšu dažus faktus, par kuriem aizmirsu pastāstīt iepriekšējos laidienos. Pirmkārt, lidostā pie manis pienāca vācieši un labā angļu valodā interesējās, kā mēs vedīsim ričukus atpakaļ, ja izmetīsim kastes. Es viņiem ne tik labā, bet pilnīgi saprotamā valodā paskaidroju, ka iepakosim atkritumu maisos, kā daži to izdarīja jau šurpceļam. Vācieši palika nedaudz vīlušies – viņi arī gribēja ar ričukiem pagonkot tāpat kā mēs, bet stiept līdzi maisus (ne mazus un ne gluži vieglus) viņiem acīmredzami negribējās.
Otrais smieklīgais fakts slēpjas tajā, ka, kamēr gaidījām vakariņas zivju restorānā, garām gāja pārdevējs ar visdažādāko riekstu ratiņiem un bez maksas mūs pacienāja. Kurš te runāja par ļauniem janičāriem uz bargiem kamieļiem?
Tagad varam arī turpināt stāstu. Es, starp citu, nepateicu, ka pirmajā dienā Stambulā mēs nobraucām 40 km, kustībā atradāmies 3 stundas 12 minūtes. Dati no Sergeja (doktora) velokompja, manējais ceļojuma vidū norezetojās dēļ lietus, kas bija iekļuvis sensorā.
Ceru, ka šis foto jūs pārliecināja, ka telts atradās krūmos
No rīta mēs izbraucām agri, ap kādiem deviņiem – un tas viss tāpēc, ka Sergejs naktī kaut kāda iemesla dēļ negulēja un agri no rīta visus pamodināja. Tas deva pamatu aizdomām, ka viņš gājis lūgties. Šāda doma mums ienāca prātā tāpēc, ka teltīs mēs gulējām ne jau šā tā, bet mūzikas pavadībā.
No kurienes dārzā mūzika? No skaļruņiem, protams.
Namazs jeb salats (arābu صلاة; pers. نماز; turku Namaz) — islāmā obligāta ikdienas pieckārtīga lūgšana, viens no pieciem islāma pīlāriem.
Salats galvenokārt sastāv no Korāna ajātu skaitīšanas un Dieva slavināšanas, vienlaikus pieņemot dažādas pozas. Pieci laika posmi, kuros jāveic pielūgsme, atbilst piecām diennakts daļām un dažādu cilvēka darbības veidu sadalījumam: rītausma, pusdienlaiks, pēcpusdiena, dienas beigas un nakts.
Klausījāmies mēs aicinājumu uz šo pašu lūgšanu, kas Turcijā tomēr saucas "namazs" un skan no visām mošejām, kā tam jābūt – 5 reizes dienā. Aicinājums ir visnotaļ muzikāls, lai gan tiek izpildīts a cappella, proti, bez pašas mūzikas – tikai dziedāšana. Šo iedvesmojošo procedūru sauc par azānu. Azāna darbības vārds arābiski nozīmē "kliegt publiski", un to izpilda īpašs cilvēks – muedzins. Droši vien gadās, ka viņš vienlaikus ir arī imāms, bet parasti tas ir īpašs tempļa kalpotājs ar patīkamu un spēcīgu balsi.
No šī brīža azāns pavadīja mūs katru dienu – taisām tumsā ēst, un te reizēm uzreiz no trim punktiem surround sound – uz visiem minaretiem ir skaļruņi, un vēl pie tam četri gabali. Bet mošeju Turcijā pietiek – katrā apdzīvotā vietā vismaz viena, tā ka garlaikoties klusumā mums nenācās. Naktī (ap 10) vienmēr labi varēja dzirdēt, bet dienas laikā ne vienmēr pamanīju.
Šeit jāpaziņo, ka, lai labāk gulētos, tūristiņi lieto grādīgo. Es neesmu tā fants, tāpēc tā vietā ēdu savu mīļo melatonīnu. Tas man starp citu jau beidzies, bet es ceru, ka kolēģis atvedīs, par laimi ASV tas ir bez receptes, un pat par zālēm netiek uzskatīts. Tērēju es to reti, tā ka milzīgās amerikāņu bundžas man pietiks uz pāris gadiem.
Ščukins, starp citu, ir pret visādām tabletēm. Motivē to ar faktu, ka devas, kādās zāles atrodas ripās, organismam ir nedabiskas. Skan nepārliecinoši – vai tad šņabis ir dabisks? Bet to (precīzāk, citu alkoholu) cīņu biedri lēja iekšā kā nemetas.
Nepaspējām mēs nemaz izbraukt no apmetnes vietas, kad pamanījām kaut ko līdzīgu kempingam. Izrādās, tas atradās otrpus ceļam, un tumsā to palaidām garām. Lai gan vēl nav zināms, vai tas tiešām bija kempings, un vai tas darbojās. Jebkurā gadījumā, mēs jau bijām veiksmīgi pārnakšņojuši, tāpēc ar vieglu sirdi ripinājām tālāk. Tiesa, neilgi – toties pietura notika patīkama iemesla dēļ – aiz pagrieziena parādījās ūdenstilpe. Ščukins to naski identificēja kā kaut kādu Marmora jūru.
Veiksmīgs un metaforisks foto. Asociācijas izprašanu atstāju jums kā mājasdarbu, citu mīklu trūkuma dēļ.
Sergeja (doktora) foto
Lūk, jums beidzot solītais grupas foto, kurā izstāstīšu, kurš ir kurš. No kreisās uz labo, kā jau neticīgam nemusulmanim.
Sākumā Viktors –
iepriekš velopārgājienos it kā nav manīts. Pēc tam Māris – skarbs Čeļabinskas Daugavpils džeks.
Strādā par celtnieku, viņam ir sakars ar to pašu tiltu, par kuru mums sākumā stāstīja viņa brālis Ediks (šeit nav).
Abi viņi ir vēl tie aktīvās atpūtas cienītāji, bijuši visādās vietās, Ediks gan vairāk.
Tad Igors Ščukins centrā – mūsu ceļojuma organizators, pasniedzējs RTU Daugavpils filiālē, zinātņu doktors. Tālāk es – šeit kulturologa lomā, bet vispār C# izstrādātājs. Tālāk Igors – štūrmanis un mehāniķis, doktorants RTU, pasniedzējs. Darbības joma – telekomunikācijas. Igors, starp citu, savulaik strādāja zināmajā Latvijas datoravīzē Digital Times un atskaiti par Turciju arī uzrakstīja, kad pabeigšu savējo – iedošu saiti, lai jūs nesabojātu sev iespaidu (un es arī).
Fotografēja Sergejs, braucienā pildīja doktora lomu un vienlaikus, kā mēs zinām, lūdza par mums visiem Allāhu, lai ceļojums izdotos veiksmīgs. Acīmredzot, labi lūdza, jo lielu problēmu mums nebija. Žēl tikai, ka vēlu sāka, citādi ceļojums sākās viduvēji. Sergejs ir doktorants, augstākās matemātikas pasniedzējs RTU Daugavpils filiālē.
Laikapstākļi, starp citu, par spīti draudīgajai prognozei, ceļojuma pirmajā un otrajā dienā mūs iepriecināja – lietus nebija. Diemžēl pēc tam prieka kļuva mazāk, bet par to būs nākamajās daļās.